turi rajonu

Atvainojos,bet sis ierraksts buus bez garumziimeem,jo es nespeeju saprast,kur portatiivam ir garumziimes,laikam jau,ka nav. nu nekas. iztikt var.

es te vaartos pa gultu un sapratu,ka vajag uzrakstit blogu. manii seez kkads stulbs nemiers,skiet ,ka kkas nav izdariit vai arii otraaadi ir izdariit,bet izdariits nepareizi... peedeejaa laikaa man ir paarsteidzosi diivaini sapni.

ir briivlaiks,bet man tik daudz lietas jaaizdara,tik daudziem jaavelta laiks,ka es nespeeju kaartiigi izguleeties,tas nav forsi. laikam jaacelas augsaa un jaasaak kkas dariit :D


nekam nederiigs un diezgan nejeedziigs ieraksts,es labosos . :D

!

kaut kas mani grauž,kaut kas neļauj man būt laimīgai. ir kaut kas tāds,kas man ļoti sāp un neļauj iet uz priekšu,bet liek domāt par pagātnes sūdiem,hate that!
atkal nāk jaunas dienas,sākas jaunas nedēļas un ,protams,neiztikt bez jaunām problēmām.smags strīds ar mammu,kas man nenormāli tgd ir iedragājis smadzeni un es visu sapisīšu ar savu stulbo attieksmi,bet tomēr man sāpēja,sāpēja tik ļoti,ka ar asarām acīs gāju uz ārā pa durvīm,uz skolu. pie skolas durvīm noslauku asaras un izliekos,ka viss ir labi. tikai izliekos,taču zemapziņā ļoti labi zinu,ka nekas nav labi,viss ir smagāa pakaļā,bet tomēr man bija blakus cilvēki,kas lika pasmaidīt un neļāva padoties,dēva man spēku,lai ietu uz priekšu. un te nu es sēžu ,savu sāpi rakstot te,bet tomēr atkal līdz galam neizstāstītu... varbūt esmu pārāk vāja,lai pret to visu cīnītos? būtu vieglāk padoties un klusēt? un atkal mani entie jautājumi,uz kuriem neviens,nekad man nestiedz skaidru un gaišu atbildi.

ar katru dienu es saprotu,ka matemātika mani vairāk vai mazāk nomierinu,jo grūtāks uzdevums,jo vieglāk man saprast.jo vairāk iedziļinos matemātikā,tā man liekas interesantāka. šķiet,ka dzīvi saistīšu ar matemātiku,jo laikam,jau jāizmanto to,kas visiem nav dots "talants matemātikā".

tas nu laikam ir viss,ko šobrīd gribēju satikt. ā nē gribēju pateikt,ka man vajag satikt Karīnu,Eviju un Lindu,ilgi viņas neesmu satikusi.

Get a life,bitch!

Es tiktiešām jūtos tā itkā mēs būtu viens vesels. man tik ļoti patīk ar tevi pavadīt laiku,tu man vienmēr liec smieties.es tevi mīlu.Es apstājos pie Tevis, jo Tevī bija kaut kas, kas manī nepabeigts.

šī nedēļa bija tāda kā atslodzes nedēļā,nekas daudz nebija jādara,varēja no daudzkā atpūsties un vispār man vajag vairāk tādas nedēļās,bet zpd gan man nepatīk taisīt,arī prezentēt nepatīk.

es pati jūtu,ka esmu sasodīti mainijusies tikai es nesaprotu vai uz labo vai slikto pusi,jo tagad ar mani notiek tādas lietas,kuras biju domājusi,ka nekad nenotiks.esmu pazaudējusi savu "pohujismu" uz visu,tagad vairāk vai mazāk man rūp viss,kas notiek ar mani un cilvēkiem man blakus,man vairs nav vienalga,lai gan reizēm gribētos,lai atkal būtu.
Varbūt ir vērts piezvanīt Tev un teikt - zini, man Tevis trūkst, man Tevis trūkst. Patiešām!


Diāna ir laimīga!