!

kaut kas mani grauž,kaut kas neļauj man būt laimīgai. ir kaut kas tāds,kas man ļoti sāp un neļauj iet uz priekšu,bet liek domāt par pagātnes sūdiem,hate that!
atkal nāk jaunas dienas,sākas jaunas nedēļas un ,protams,neiztikt bez jaunām problēmām.smags strīds ar mammu,kas man nenormāli tgd ir iedragājis smadzeni un es visu sapisīšu ar savu stulbo attieksmi,bet tomēr man sāpēja,sāpēja tik ļoti,ka ar asarām acīs gāju uz ārā pa durvīm,uz skolu. pie skolas durvīm noslauku asaras un izliekos,ka viss ir labi. tikai izliekos,taču zemapziņā ļoti labi zinu,ka nekas nav labi,viss ir smagāa pakaļā,bet tomēr man bija blakus cilvēki,kas lika pasmaidīt un neļāva padoties,dēva man spēku,lai ietu uz priekšu. un te nu es sēžu ,savu sāpi rakstot te,bet tomēr atkal līdz galam neizstāstītu... varbūt esmu pārāk vāja,lai pret to visu cīnītos? būtu vieglāk padoties un klusēt? un atkal mani entie jautājumi,uz kuriem neviens,nekad man nestiedz skaidru un gaišu atbildi.

ar katru dienu es saprotu,ka matemātika mani vairāk vai mazāk nomierinu,jo grūtāks uzdevums,jo vieglāk man saprast.jo vairāk iedziļinos matemātikā,tā man liekas interesantāka. šķiet,ka dzīvi saistīšu ar matemātiku,jo laikam,jau jāizmanto to,kas visiem nav dots "talants matemātikā".

tas nu laikam ir viss,ko šobrīd gribēju satikt. ā nē gribēju pateikt,ka man vajag satikt Karīnu,Eviju un Lindu,ilgi viņas neesmu satikusi.