Lai arī cik ļoti es gribētu,lai cik ļoti es censtos saprast kapēc tu tā izdariji,man tas tiešām neizdodas. es laikam nekad neizpratīšu tavu rīcību. Es iemācījos zaudēt, zaudēt dārgāko kas man bija, skan jau banāli, bet dzīve mani iemācija.tevi es zaudēju,kas iespējams līdz šim bija mans lielākais dzīves trieciens,ko es vēljoprojām nevaru pārdzīvot. bet ar laiku es sapratu,ka nav nekādas jēgas sēdēt uz gruzīties par to,ko nevar vairs mainīt,ir jādzīvo tālāk,lai arī cik smagi būtu. man tevis pietrūkst ļoti,bet zinu,ka tev manis nē! a kur paliek teiciena jēga "mums nekad nav dāvāti sapņi bez iespējām tos piepildīt"? iespējas jau ir,bet vaitad ir vērts censties,ja tam nav nekāda jēga? Ja tavas pūles neviens nenovērtē? Paldies,ka neviens man nevar sniegt atbildes uz šiem jautājumiem,bet esmu jau ar to samierinājusies. neviens nezin cik ļoti man sāp,jo es nevienam to nemāku ar vārdiem izteikt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru